Sveiki! Mani sauc Arta. Esmu trīs bērnu, piecu kaķu, divu suņu un bloga Post Scriptum mamma.

Dace Meiere

2021. gada grāmatu top 10
  • Datums
  • janvāris 3, 2022

2021. gada grāmatu TOP 10 + jaunumi emuāra (sirds)darbībā

«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.» Alesandro Bariko «Zīds» Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet …

Turpināt lasīt
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?»
  • Datums
  • septembris 28, 2021

Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?»

«Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.» Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta …

Turpināt lasīt
  • Datums
  • aprīlis 30, 2021

APRĪLIS

Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu …

Turpināt lasīt
  • Datums
  • marts 31, 2021

MARTS

Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. …

Turpināt lasīt
Sandro Veronēzi. Kolibri.
  • Datums
  • janvāris 21, 2021

Sandro Veronēzi «Kolibri»

“Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.” Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu …

Turpināt lasīt
Jurga Vile, Lina Itagaki. Sibīrijas haiku.
  • Datums
  • augusts 10, 2020

Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

“Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs. Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.” Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, …

Turpināt lasīt
Italo Kalvīno. Ja reiz ziemas naktī ceļinieks.
  • Datums
  • aprīlis 17, 2020

Italo Kalvīno «Ja reiz ziemas naktī ceļinieks»

“Teksts, kad tu to lasi pats, ir kaut kas tāds, kas tiešām pastāv un pret ko tu neizbēgami atduries; turpretī, kad tev to balsī tulko, tas ir kas tāds, kas vienlaikus pastāv un nepastāv un kam tu nevari pieskarties.” Es nekad nelasu vairākas grāmatas vienlaicīgi. Tāpat kā nemēdzu iet divos virzienos vienlaicīgi, vai nemēģinu padzerties …

Turpināt lasīt
Alesandro Bariko. Jaunā Līgava
  • Datums
  • aprīlis 6, 2020

Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

“Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.” Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas …

Turpināt lasīt