Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.Maldies priekšstatos.Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī. Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes …
«es atradu dievu / viņš gulēja zemē un viņam bija pilnīgi vienalga» 70. lapaspuse Mākoņi, taisniem dibeniem, klabina debesu tastatūras. Raksta manuskriptu, kurš noslīks visu uzrakstīto, bet nenopublicēto manuskriptu okeānā. Kurš gan ņem par pilnu mākoņus (un vēl tie taisnie dibeni)? Kaimiņiene sauc savu suni. Ar rādītājpirkstu (jo, ko gan citu ar tādu pirkstu darīt?) …
Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie …
«gribieji radeit vīnu pasauliotkon sagouja sazyn cik» 6. lapaspuse Es joprojām neskaitu dienas. Lielas un mazas. Tās paiet kā viena. Diena, kurā nerunājam vienā valodā. Tavi vārdi ir sveši. Man nav ne jausmas, ko saki, bet katrs vārds, kurš izsprāgst no tavas ugunsmutes, stindzina – ir maijs, bet koks grib pārstāt elpot, puķe grib pārstāt …
Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu aizturējusi elpu. Manā pasaulē iestājies skābekļa bads. Manā pasaulē iestājies karš. Es jau vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, atsvaidzinot ziņu lentu. Es vairs neskaitu dienas, kuras pavadu, lūdzot, lai kāds (varbūt pats Dievs) aptur šo neprātu.Var sajukt prātā no vainas apziņas, kas izplatās pa ķermeni kā inde. Vairs …
«grūti apjaustviss ko esi uzrakstījisslēpts ievainojumsuz tumsas vaigakas dzīstkamērkāds tolasa» 85. lapaspuse Es atzīstos. Visi ceļi ved uz Romu. Visas upes plūst uz jūru. Vilcieni uz depo. Gājputni uz mājām. Steidzas. Laiks. Atpakaļ. Pulkstenī.Es neesmu bez vainas.Dzeja nāk un iet. Stāv un gaida un negaida pieturā autobusu, kura maršruts savieno pilsētas. Un cilvēkus. Savieno. Laiks. …
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.» Alesandro Bariko «Zīds» Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet …
Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. …