Birka: Gusts Ābele

  • Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.
    Maldies priekšstatos.
    Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.
    Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī.
    Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes ārstei, man vajag kaut ko pret gripu, tu saki, pret vēdera vīrusu, pret mīlestību, bet varbūt vairs nevajag neko. Tikai pēdējo naglu savas vientulības paštaisnuma zārkā.
    «Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis.» (36. lpp.) Tu nolem sapņus noskalot ar melnu kafiju.
    Zemē nosviests laiks.
    Tu turpini sapņot, pat ja dzīve vairs neattiecas uz tevi.
    Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist… Lūpas ir…
    Klusums gāžas pār pulksteņa rādītājiem.
    Ziemas laiks. Vasaras laiks. (Un kaut kur starp abiem) Izmisuma laiks.

    «Kur beidzas viņš, kur sākas viņa izmisums?»
    (Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»)



    «Klusums, kurā kāds kaut ko grasās bilst, bet nespēj, ir vismokošākais klusums pasaulē.»

    62. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Patiesībā tas, ka iegrimu pasaulē mīļākajā klusumā, ir jaušama nejaušība (nejauša jaušamība). Gusta Ābeles vārdu iepriekš biju saistījusi ar teātra režiju un aktiermākslu (protams, tikai pa gabalu, ne sagaršojot klātienē – esmu trīs bērnu mamma no laukiem un vienīgā kultūra, kas notiek ar mani, ir Tutas koncerts pilsētas svētkos (un grāmatas, piedodiet)), tāpēc biju bezgala priecīga uzzināt, ka Ābele nu pieejams taustāmā (un lasāmā) formātā. Nenoliedzami, Gusts Ābele ir saaukstējies ar jaunības maksimālismu, taču, izpaužoties mākslā(s), tas ir pat ļoti veselīgi – kad gan jūs pēdējo reizi lasījāt grāmatu jauniešiem, kuru sarakstījis jaunietis, ne laikā iestrēdzis vai Centrāltirgū vecuma marasmu noķēris rakstnieks?
    Es jau agrāk esmu teikusi, ka man šausmīgi (nav precīzāka vārda) nepatīk jauniešu romāni, tagad es vairs nedrīkstu tā teikt (vai arī man jāsaka, nepatīk, bet… ar vienu izņēmumu).

    «Cerēju, ka plaisas vietā pēkšņi nebūs parādījusies siena, jo ar ieskrējienu pārlēkt pāri aizai, ka man šķita, bija vieglāk, nekā pārrāpties mūrim.»

    93. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Romāna «Pasaulē mīļākais klusums» galvenais varonis ir Svens – puisis, kuram draudzība un vēlme tikt sadzirdētam ir svarīgākās lietas uz pasaules, bet, kad kādudien attālums Svenam atņem mīļoto cilvēku, klusums gūst virsroku. Svens iekārtojas uz dzīvi mūžīgā gaidīšanā – tā kļūst par skābekli, kas sadeg vienpusējas mīlestības ķīmiskajā reakcijā. Cenšoties uz laiku aizmirst par dzīvi, Svens metas iekšā attiecībās un piedzīvojumos, ļaujot dienām nomainīt vienai otru strauji kā televizorā. Taču katrai izrādei pienāk gals un kādu dienu puisim jāstājas (skatītāju un) patiesības priekšā – nekas neliek justies brīvākām kā to liek klusums.

    «Vilšanās ir vienīgā emocija, ko mēs pa īstam izjūtam. Mēs dzīvojam, viļamies, tiekam tam pāri un tad viļamies atkal.»

    126. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.)
    Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.

    Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.

    «Man šķita, ka es varētu mūžīgi dzīvot klusuma un attāluma vakuumā, kamēr vien būtu ko gaidīt.»

    48. lapaspuse

    P.S. Pēc «Pasaulē mīļākais klusums» izlasīšanas, es atkal un atkal pārlasīju Ingas Pizānes dzejoli, kas (ne jau aiz nejaušas jaušamības) iemaldījies grāmatas lapaspusēs un nespēju noticēt, cik labi tie viens otru papildina (dzejolis romānu un romāns dzejoli). Mani pārņēma izmisums.
    Pasaulē.
    Mīļākais.
    Klusums.

    Ilustrējusi Aribella Jauja;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!