«…domāju, kā otrs cilvēks redz pasauli. Tik atšķirīgi. Citas lietas – tik brīnumainas. Citas – parastas.» 88. lapaspuse Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo …
«Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.» Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta …
«…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…» (179. lappuse) Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu …
«Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne» Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar …
«Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.» Katru dienu viens un tas pats. Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. …
«Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.» Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo …
«Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.» Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens …
«Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.» Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas …